Mūsu projekta "ZELTS.GAISMA.KRĀSA. LĪNIJA" pēdējā izstāde notiek Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā laikā, kura robežšķirtne ir pirms un pēc kara. Projekts iesākās 2019.gadā un tajā vēlējāmies runāt par mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem un simboliem, kas apvieno kanoniskās un laikmetīgās mākslas māksliniekus un viņu darbu. Šobrīd viss kļūst jēgpilnāks.
Ja pirms tam līnija bija grafikas galvenais instruments un nepārtrauktas lūgšanas simbols ikonā, tad šobrīd tā ir vissakoncentrētākā lūgšana, kas pievienojas visai pasaulei aizlūgšanā par Ukrainu, pasauli, mieru. Ja pirms tam krāsa bija Latvijas zemes pigments, kurš mūsu gleznās un ikonās veidoja latvisko kolorītu, tad šobrīd tā ir mūsu zemes krāsa. Tāpat kā ukraiņiem ir viņu zemes krāsa, tās zemes, kuru viņi aizstāv un par kuru cīnās. Ja pirms tam gaisma bija gaismēnas spēles un apskaidrota svētā iekšējais starojums, tad šobrīd tā ir ticība, ka gaisma uzveiks tumsu un izgaismos melus. Ja pirms tam zelts bija dieva klātbūtnes, dievišķās pasaules simbols, tad šobrīd tā ir apziņa, ka Dieva radītājā pasaulē mēs visi rosāmies un esam un ka tikai paļāvībā uz Viņu mēs spēsim pārdzīvot šo karu.
Un kā ikonu gleznotāja īpaši šoreiz vēlējos iestāties par ikonu. Jo pēc pieredzes zinu, ka ikona un arī pareizticība dažkārt cilvēkiem asociējas ar Krieviju un tas nereti viņus atgrūž. Bet ikona un pat ne pareizticība nav vienas valsts valdošās kliķes privātīpašums un tā nevar būt viņu maigās varas instruments. Ikona jau kopš kristietības pašiem sākumiem ir vizuāla valoda, kurā cilvēki apliecina savu ticību, runā par Dievu, par garīgo pasauli. Ikona redzamā veidā pauž to, ko lasām Svētajos Rakstos un dzirdam dievkalpojuma dziedājumos. Un ja kāds to sagroza vai izmanto saviem mērķiem, tas ir uz viņu sirdsapziņas.
Mums atliek vien ticība, cerība, mīlestība. Un lielāka no tām ir mīlestība. Mīlestībā mēs lūdzamies un uzticam Dievam šo karu, mīlestībā mēs uzņemam un rūpējamies par Ukrainas bēgļiem, mīlestība būs nepieciešama, lai pēc tam atjaunotu visu izpostīto, mīlestība būs nepieciešama, lai spētu piedot tiem, kuri ļāvās meliem.
Paldies muzejam par skaisto izstādi un paldies kolēģēm par piedzīvoto.
Ja pirms tam līnija bija grafikas galvenais instruments un nepārtrauktas lūgšanas simbols ikonā, tad šobrīd tā ir vissakoncentrētākā lūgšana, kas pievienojas visai pasaulei aizlūgšanā par Ukrainu, pasauli, mieru. Ja pirms tam krāsa bija Latvijas zemes pigments, kurš mūsu gleznās un ikonās veidoja latvisko kolorītu, tad šobrīd tā ir mūsu zemes krāsa. Tāpat kā ukraiņiem ir viņu zemes krāsa, tās zemes, kuru viņi aizstāv un par kuru cīnās. Ja pirms tam gaisma bija gaismēnas spēles un apskaidrota svētā iekšējais starojums, tad šobrīd tā ir ticība, ka gaisma uzveiks tumsu un izgaismos melus. Ja pirms tam zelts bija dieva klātbūtnes, dievišķās pasaules simbols, tad šobrīd tā ir apziņa, ka Dieva radītājā pasaulē mēs visi rosāmies un esam un ka tikai paļāvībā uz Viņu mēs spēsim pārdzīvot šo karu.
Un kā ikonu gleznotāja īpaši šoreiz vēlējos iestāties par ikonu. Jo pēc pieredzes zinu, ka ikona un arī pareizticība dažkārt cilvēkiem asociējas ar Krieviju un tas nereti viņus atgrūž. Bet ikona un pat ne pareizticība nav vienas valsts valdošās kliķes privātīpašums un tā nevar būt viņu maigās varas instruments. Ikona jau kopš kristietības pašiem sākumiem ir vizuāla valoda, kurā cilvēki apliecina savu ticību, runā par Dievu, par garīgo pasauli. Ikona redzamā veidā pauž to, ko lasām Svētajos Rakstos un dzirdam dievkalpojuma dziedājumos. Un ja kāds to sagroza vai izmanto saviem mērķiem, tas ir uz viņu sirdsapziņas.
Mums atliek vien ticība, cerība, mīlestība. Un lielāka no tām ir mīlestība. Mīlestībā mēs lūdzamies un uzticam Dievam šo karu, mīlestībā mēs uzņemam un rūpējamies par Ukrainas bēgļiem, mīlestība būs nepieciešama, lai pēc tam atjaunotu visu izpostīto, mīlestība būs nepieciešama, lai spētu piedot tiem, kuri ļāvās meliem.
Paldies muzejam par skaisto izstādi un paldies kolēģēm par piedzīvoto.
